Vai pēdējā laikā Latvijā pieņemas spēkā neonacisms un rasisms? Vismaz tā labpatīkas apgalvot Latvijas krievu presei. Nav noslēpums, ka Krievijas mediji Latviju visai bieži attēlo kā fašistisku un ksenofobisku zemi, kurā esot senas neiecietības tradīcijas (atcerēsimies kaut vai latviešu leģionāru attēlojumu vairākās nesen tapušajās krievu "dokumentālajās" filmās), turklāt arī rasisms un neonacisms latviešiem neesot svešs. Savukārt atsevišķi krieviski rakstošie Latvijas preses izdevumi uzņēmušies pienākumu meklēt tam pierādījumus. Un pierādījumi esot atrasti ...
Uzskati, kas nevar būt pieņemami nevienam morāli veselam cilvēkam
Tiem, kas regulāri seko līdzi Latvijas krievu presei, nebūs paslīdējis garām pēdējā laikā šajā presē visai regulāri apviļātais notikums ar kāda Andra Jordana izteikumiem šā gada sākumā. Gatavojoties ikgadējai dezinformācijas kampaņai par latviešu leģionāriem, "Latvijas antifašistiskā komiteja" (LAK) 22. februārī rīkoja diskusiju par tēmu "Nacisma, neonacisma, rasisma un ksenofobijas problēmas Latvijā". Uzaicināts tika viss Latvijas pašpasludināto "antifašistu" zieds no LAK, PCTVL, Saskaņas centra un krievu preses, kā arī vairāki pretējās nometnes pārstāvji – "Daugavas vanagi Latvijā" vadītājs Jānis Atis Krūmiņš, "Latvijas Nacionālās frontes" vadītājs Aivars Garda, bijušais pērkoņkrustietis (šobrīd 90. gadu "Pērkoņkrusta" atliekas darbojas kā "Gustava Celmiņa centrs") Igors Šiškins u.c.
Uz diskusiju bija ieradušies arī vairāki jaunieši, kurus mēdz dēvēt par skūtgalvjiem (no angļu vārda "skinheads"). Kā viņu līderis uzstājās nedaudz virs 20 gadiem vecais Andris Jordans, kurš sevi nosauca par īstu neonacistu un apgalvoja, ka viņa organizācija apvieno kā latviešus, tā krievus. Uz diskusijas vadītāju provocējošo jautājumu, vai arī ebrejus un čigānus, Jordans atbildēja, ka "žīdi un čigāni nav cilvēki". Turpmākie viņa izteikumi jau bija īsta medusmaize krievu presei – atbildot uz "antifašistu" krieviski uzdotajiem uzvedinošajiem jautājumiem, Jordans lauzītā krievu valodā apgalvoja, ka nosaukto tautību cilvēku nogalināšana esot pareiza un viņa organizācijas mērķis ideālā variantā būtu etnisko tīrīšanu veikšana, salīdzinot šādu rīcību ar gangrēnas skartas rokas nogriešanu. Ja vien dzīvotu Otrā pasaules kara laikā, viņš ar prieku būtu kalpojis nacistu koncentrācijas nometnēs.
Protams, Latvijai naidīgā propagandas mašinērija tik to vien gaidīja! Šie jebkuram veselam cilvēkam nepieņemamie un acīmredzami necilvēcīgie izteikumi ar steigu tika plaši tiražēti Latvijas un Krievijas masu medijos, viena morāli nenobrieduša jauna skūtgalvja teikto pasniedzot kā pierādījumu vispārējām tendencēm "nacisma atdzimšanai Latvijā". Beidzot kāds vietējais neonacists neapdomīgi bija atklājis "latviešu nacionālisma patieso seju" – kroplīgos uzskatus un nodomus, kurus slēpti perinot daudzi latviešu nacionālisti. Pierādījumi ir galdā! Vai tiešām?
Ekstrēmistiskas idejas, kurām nav nekāda sakara ar nacionālismu
Te man jājautā katram lasītājam – vai jums ir pieņemami uzskati, kuri kaut nedaudz pietuvinātos iepriekš citētajiem Jordana izteikumiem? Vai varbūt jūsu paziņu lokā ir kāds ar līdzīgiem uzskatiem? Kāds, kuram attaisnojama šķiet cilvēku nogalināšana nevis viņu pastrādāto noziegumu, bet tikai viņu tautības dēļ? "Jā" uz kādu no šiem jautājumiem varētu atbildēt tikai retais. Domāju, nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka cilvēku ar šādiem uzskatiem Latvijā nav vairāk par dažiem desmitiem, sliktākajā gadījumā dažiem simtiem. Par cilvēkiem gan būtu kauns viņus saukt. Jo kas gan tas par cilvēku, kas attaisno nevainīgu cilvēku, ieskaitot bērnus, sievietes un sirmgalvjus, slepkavošanu tikai viņu "etniskās mazvērtības" dēļ? Tam nav nekāda sakara ar nacionālismu; tā vienkārši ir morāla kroplība!
To pat nevar apzīmēt kā radikālu nacionālismu, jo šādi uzskati vispār nebalstās nacionālismā. Kas tad ir nacionālisms? – Tā ir mīlestība pret savu tautu, centieni savai tautai nodrošināt varu un attīstību tās vēsturiski apdzīvotajā zemē. Nacionālisms lielu vērtību saskata tajā, ka pasauli apdzīvo dažādas tautas, katra ar savu unikālu identitāti, valodu un kultūru. Šī dažādība ir jāsaglabā, ja vien negribam dzīvot unificētā, makdonaldizētā pasaulē bez būtiskām etnisko identitāšu atšķirībām. Kā ļoti trāpīgi ir teicis mūsdienu latviešu nacionālisma ideologs, publicists Visvaldis Lācis: nacionālisms – tā ir tautas tieksme pēc mūžības.
Tiesa, skaitliski lielām tautām nacionālisms nereti pieņem imperiālistiskas formas, attaisnojot arī citu tautu vēsturiski apdzīvoto teritoriju iekarošanu, iekaroto tautu pakļaušanu un asimilēšanu. Bet to nevar teikt par latviešiem. Latviešiem ir raksturīgs veselīgs nacionālisms, bez pārspīlējumiem un galējībām. Nevar mīlēt savu tautu, vienlaikus ienīstot citas. Ja kāds ir nodarījis pāri, tad vainīgie ir jāsoda un nodarītais jāvērš par labu, bet ne jau uz nevainīgu cilvēku dzīvību rēķina. Kādu gan mūžību var iegūt, slepkavojot citus? Tā var iegūt tikai mūžīgu nicinājumu.
Skūtgalvjiem raksturīgais neonacisms nebalstās nacionālismā. Tas balstās primitīvā rasismā, kam ar nacionālismu ir tikpat liels sakars kā, piemēram, nacionālboļševikiem ar sociāldemokrātiem. Kas tad ir rasisms? – Tas ir uzskats, ka dažādās cilvēces rases ir nevienlīdzīgas. Rasistiskas pārliecības cilvēki uzskata, ka viņu rase ir pārāka pār citām cilvēces rasēm, turklāt nereti tādā mērā, ka tiek apšaubīta citu rasu cilvēcība kā tāda. Rasisms attaisno citu rasu apdzīvotās teritorijas okupēšanu, kolonizēšanu un vietējo iedzīvotāju pakļaušanu. Galējā formā rasisms noraida citu rasu eksistences jēgu, tādējādi attaisnojot to paverdzināšanu vai pat fizisku iznīcināšanu. Rasisti citas rases raksturo kā mazvērtīgas, parazītiskas un tāpēc kaitīgas, viņi neadekvāti pārspīlē citu rasu pārstāvju negatīvās īpašības un noklusē pozitīvās. Īsāk sakot, rasisms fokusējas uz rasu iedomāto hierarhiju, uz rasi kā noslēgtu kopumu, bet dažādo tautu identitāte tam ir nebūtiska. Vēl vairāk – rasisti bieži pret nacionālismu attiecas kā pret sīkmanīgu provinciālismu, kas tikai raisa nesaskaņas rases iekšienē.
Skūtgalvji – viena no multikulturālisma izpausmēm
Iepriekš minēto uzskatu sistēmu mēs redzam arī Andra Jordana "organizācijā", kurā darbojas daži desmiti krievu un latviešu skūtgalvju. Viņus nenodarbina nacionālās identitātes, kultūras un valodas aizsardzības jautājumi, bet gan kopīgs naids pret citām rasēm, pie kurām tiek pieskaitīti arī ebreji un čigāni. Paradoksāli, taču skūtgalvju kustība faktiski ir viena no multikulturālisma formām. No Vladivostokas līdz Sanfrancisko, no Narvīkas līdz Melburnai skūtgalvji valkā vienādu apģērbu, lasa vienu un to pašu literatūru (ja vien vispār lasa), klausās vienu mūziku, lieto vienādu simboliku un pauž līdzīgus uzskatus. Tā ir kļuvusi par vienu no globālajām subkultūrām, zem kuras stāv visai ienesīgs bizness. Sakiet, kāds tam sakars ar nacionālismu?
Uzskatīt Latvijas skūtgalvjus par radikālāko no latviešu nacionālistu grupām (turklāt vismaz puse no Latvijas skūtgalvjiem ir krievu tautības) ir pilnīgi aplami. Idejiskās un organizatoriskās izcelsmes ziņā tās ir vairākas antisociālas uzvedības jauniešu grupas, kas cenšas kopēt citur pasaulē redzētos piemērus. Un tuvākais piemērs ir Krievija, kurā, kā lēš eksperti, dzīvo vismaz puse no visas pasaules skūtgalvjiem; Maskavā vien viņu ir ap 40 000. Katru gadu visā Krievijā viņi veic ap 50 slepkavību, un vairākums viņu upuru ir Krievijas iekaroto tautu pārstāvji. Runā, ka šāda situācija radusies ne bez Krievijas specdienestu atbalsta – šīs valsts varas iestādes, kuras citkārt nekautrējas izmantot represīvas metodes, līdz šim nav īpaši centušās ierobežot krievu skūtgalvju noziedzīgās aktivitātes.
Skūtgalvji gan ir bravurīgi, taču parasti ar sevišķu drosmi neizceļas un visbiežāk mēdz uzbrukt tikai tad, kad pašiem ir ievērojams pārspēks. Piemēram, šā gada 13. oktobra vakarā Maskavas ielā grupa skūtgalvju piekāva divas 13 gadus vecas čigānu tautības meitenes, spārdot viņas ar kājām un sitot ar dzelžiem pa muguru. Kāda gan varonība vajadzīga, lai piekautu divas mazgadīgas meitenes! Ar kādu ideoloģisko pārliecību viņi to var pamatot? Kas tie par cilvēkiem, kas var nolaisties līdz šādam gļēvulīgam zemiskumam?
Kam ir izdevīga nacionālisma diskreditēšana?
Un tomēr, neskatoties uz milzīgajām atšķirībām uzskatu sistēmās, nereti masu medijos skūtgalvji un viņu uzskatiem līdzīgi cilvēki tiek dēvēti par vismaz radikāliem nacionālistiem, bet dažkārt arī vārdiņu "radikāļi" "aizmirst" piekabināt klāt. Kam ir izdevīga šāda sabiedrības maldināšana? – Tiem, kas vēlas diskreditēt nacionālismu kā tādu, – nacionālisma ideoloģiskajiem oponentiem.
Skaidrs, ka neonacistu idejas un aktivitātes skūtgalvju izpildījumā nav un nebūs pieņemamas 99 procentiem cilvēku, īpaši ja runājam par nosvērtajiem latviešiem. Tāpēc nacionālisma oponentiem ir izdevīgi apzināti saplūdināt rasismu, nacismu un tamlīdzīgus saturiski un emocionāli negatīvus jēdzienus kopā ar nacionālismu. Ņemot vērā to, ka pirmie no minētajiem jēdzieniem turklāt ļoti spēcīgi asociējas ar nacistiskās Vācijas zvērībām, ar šādām manipulācijām sabiedrības acīs daudz vieglāk var neitralizēt jebkuru nacionāli orientētu viedokli, pat vismērenāko – vienkārši pasludinot, ka šis viedoklis esot rasistisks vai fašistisks. Pavērojiet, cik bieži dažādos medijos par rasismu tiek nodēvēts tas, kas tāds nemaz nav.
Ņemot vērā, ka nacionālisma oponentiem ar manipulācijām ir izdevies sabiedrības apziņā skūtgalvjus saistīt ar radikālo nacionālismu, viņu un viņiem līdzīgo ļautiņu eksistence un aktivitātes visneizdevīgākās ir nevis imigrantiem vai kosmopolītiem, bet gan tieši nacionālistiem. Faktiski skūtgalvju antisociālās aktivitātes lej ūdeni uz nacionālisma oponentu propagandas dzirnavām. Cerēsim, ka tā ūdens nebūs tik daudz.
Veselīga nacionālisma robežas?
Visbeidzot, atbildot uz raksta nosaukumā ietverto jautājumu, citēšu nošautās Indijas premjerministres un brīvības cīnītājas Indiras Gandijas teikto: "Pasaulē ir daudz ideju, kuru dēļ ir vērts mirt, bet nav nevienas idejas, kuras dēļ būtu vērts nogalināt!" Domāju, šāds vērtību uzstādījums sniedz īsu un kodolīgu atbildi, kas ir tuva mūsu visu iekšējai taisnības izjūtai; gan ar Visvalža Lāča izteikto piebildi (Visvaldis Lācis "Dzīves pārdomas", apgāds "Vieda", Rīga, 2007, 152. lpp), ka dažkārt pretinieka nogalināšana var būt nepieciešama tautas pašaizsardzības gadījumā.
Raksts publicēts laikraksta "Latvijas Avīze" 2007.12.27. numurā (3.lpp)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru