Ja nebūtu 11. un 18. novembra, tad arī Latvijā novembris būtu viens no gada drūmākajiem periodiem. Taču, pateicoties šiem liktenīgajiem datumiem, novembra vidus Latvijā ir kļuvis par ikgadēju valstiskā patriotisma laiku, kurā emocionāla saviļņojuma sajūtas pārņem pat daudzus ikdienā tik pragmatiskos latviešus. Šis laiks ļauj mums sajusties kā daļai no kaut kā liela un nozīmīga, kā daļai no latviešu tautas, kurai ir gan savi varoņi, gan savas uzvaras.
Tikko esam aizvadījuši 11.novembri – Lāčplēša dienu –, kurā atceramies tos varoņus, kuri, 1919.gada rudenī cīnoties pret skaitlisku un tehnisku pārspēku, ar ieročiem rokās nosargāja mūsu tikko dzimušo Latviju. Šajās kaujās zaudējām simtiem varoņu, bet ieguvām tūkstošiem jaunu. Ieguvām veselu paaudzi, kuri uzcēla Latviju, par kuru ar zināmu nostaļģiju domājam vēl šodien. Šajā uzvaras gadadienā lielisku dāvanu ir sagādājuši mūsu kinoļaudis – patriotisku mākslas filmu „Rīgas sargi”, kura pat vienam otram šodienas ciniķim liek sajust emocionālu kopību ar savu tautu.
Vēl pirms 11.novembra bija 1918.gada 18.novembris – diena, kura kalendāros atzīmēta kā „Latvijas Republikas proklamēšanas diena”. Taču 18.novembris nozīmē daudz ko vairāk par frāzi ar diviem latviešu ausij svešiem vārdiem „republika” un „proklamēšana”. 18.novembris ir diena, kad latvieši varu savā zemē – Latvijā – ņēma savās rokās ... pēc 700 nebrīves gadiem, kuros latviešu zemi bija pārvaldījuši sveši kungi. „Latvijas Republika” nav tikai noteikta teritorija ar noteiktu pilsoņu loku. Tā ir latviešu valsts, kas veidojās latviešu tautai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības savā vēsturiski apdzīvotajā teritorijā. Uz pasaules nav citas vietas, kuru latvietis varētu saukt par savu un kuru viņš ir tiesīgs pārvaldīt tā, kā pats to vēlas.
Šajās dienās bieži izskan atziņas, ka par maz mūsdienu jauniešos patriotisma, par maz zināšanu par savas tautas vēsturi. Bet tur mēs varam vainot tikai paši sevi. Kur lai rodas jauniešos tas patriotisms, tās zināšanas, ja tādu nav viņu vecākiem? Mūsdienās modē ir cinisms un vērtību relatīvisms. To izstaro pat valsts intelektuālā un varas elite, kuriem taču vajadzētu būt kā paraugam visai pārējai sabiedrībai. Kā lai šādā vidē jaunietis izveidojas par savas valsts un tautas patriotu? Taču es esmu optimists. Vairāk tādu filmu kā „Rīgas sargi”, vairāk patriotisku izpausmju no sabiedrības priekšstāvjiem, un būs mums jaunatne, ar kuru varam lepoties. Tikai tiem, kas šodien atrodas pie varas un valsti ir „salaiduši dēlī”, ir jāpaiet maliņā, dodot vietu cilvēkiem, kuri Latviju GRIB un VAR izveidot par pārtikušu, tiesisku un latvisku valsti. Jo tikai šāda valsts būs cienīga saukties par Latviju.
Taču piesargāsimies no viltus varoņiem, kurus mums šobrīd cenšas piespēlēt izmanīgi ļaudis. Ne jau kosmopolītiskiem histēriķiem no „Delnas” vai „Dienas”, ne jau svešu lielvaru pakalpiņiem vai bohēmistiskai „inteliģencei” ir jānomaina politiski un morāli bankrotējusī Latvijas varas elite. Latviju nevar izveidot cilvēki, kuriem vārds „Latvija” ir tikai ģeogrāfisks apzīmējums, kuriem „latvieši” ir tikai izejviela globālās nācijas veidošanai un kuriem „cilvēktiesības” nozīmē amorālu tēvaiņu neķītrus gājienus Rīgas ielās. Nākotnes Latvija ir jāceļ cilvēkiem, kuri ar visu sirdi un dvēseli izjūt, par kādu Latviju cīnījās un krita latviešu strēlnieki, par kādas Latvijas atjaunošanu sapņoja latviešu leģionāri, cīnoties pret komunisma mēri ... nākotnes Latvija ir jāceļ latviešu nacionālistiem. Tikai tad 11. un 18. novembrim būs bijusi kāda ilgtermiņa nozīme, jo Latvijai ir jāpārdzīvo gadsimti, nevis jākļūst par kosmopolītiskas globālās kārtības administratīvu vienību.
18.novembra vakarā patriotiskā latviešu jaunatne ik gadus dodas lāpu gājienā cauri Vecrīgai par godu Latvijas dibināšanai. Gājienu organizē apvienība "Visu Latvijai!" un pēdējos gados tas ir pulcējis vairākus tūkstošus cilvēku. Vairumam masu mediju ir izdevīgi to noklusēt, taču, neskatoties uz to, ar katru gadu šis gājiens pulcē arvien vairāk latvju patriotu, tādējādi apliecinot, ka vismaz daļā latviešu jaunatnes patriotisms nekur nav zudis. Būsim kopā ar viņiem, ja ne klātienē, tad vismaz domās. Pulcēšanās gājienam notiek 18:00 blakus Kārļa Ulmaņa piemineklim skvēriņā pie Kr.Valdemāra un Raiņa ielu krustojuma. Un atcerēsimies, ka Latvijas liktenis ir mūsu pašu rokās.
Raksts saīsinātā versijā publicēts laikraksta NRA 2007.11.17. numurā (3.lpp)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru