29.novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu Latvijas – Krievijas robežlīguma lietā, kurā atzina, ka robežlīgums un vairāki likumi, kas saistīti ar šo robežlīgumu, nepārkāpj Satversmes 3.pantu, kurā noteikts, ka „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”
Analizējot minētā sprieduma juridisko argumentu ķēdi, noprotams, ka viens no šāda gala slēdziena nozīmīgākajiem balstiem bijis tiesas secinājums, ka „Abrenes apvidus uzskatāms par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc Miera līguma spēkā stāšanās.” (sprieduma 53.punkta pēdējais teikums) Uzskatu, ka šāds secinājums ir vēsturiski un juridiski neprecīzs. Bet bez šī secinājuma nopietni sašķobās tiesas argumentācija, ka noslēgtais robežlīgums nepārkāpj Satversmes 3.pantu.