Līdz datumam, kad Saeima nolēmusi galīgajā lasījumā ratificēt jauno Latvijas – Krievijas robežlīgumu, atsakoties no Latvijai de jure piederošās Abrenes, palikušas vien dažas dienas. Personīgi man interese par šo procesu nav bijusi tikai politiska, bet arī akadēmiska. Tieši tāpēc kā savu gala darbu, beidzot Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, esmu izstrādājis diplomdarbu ar nosaukumu „1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līguma spēkā esamība”.
Darbā gan no starptautisko, gan konstitucionālo tiesību viedokļa aplūkoti daudzi Miera līguma aspekti, īpašu uzmanību pievēršot Miera līguma 3. panta, kurš regulē Latvijas – Krievijas robežu, analīzei. Līdz ar to daudz aplūkots arī jaunais Latvijas – Krievijas robežlīgums, tā noslēgšanas juridiskais fons un nozīme.
Nepārstāstīšu visu diplomdarba saturu; tie, kuriem tas interesē, var paši izlasīt; vien aprobežošos ar diplomdarba galveno secinājumu uzskaitījumu:
1. Abrene ietilpst Satversmes 3. panta tvērumā un tiek aizsargāta tikpat lielā mērā kā jebkura cita Latvijas teritorijas daļa (skatīt 1.4. apakšnodaļu);
2. 1940. gada vasarā PSRS veikto Latvijas Republikas iekļaušanu tās teritorijā nevar traktēt citādi kā vien par okupāciju (skatīt 2.1. apakšnodaļu);
3. Nav šaubu par Latvijas tiesisko turpinātību, t.i. – par to, ka 1990.–1991. gadā atjaunotā Latvijas Republika ir tas pats tiesību subjekts, kurš tika nodibināts 1918. gada 18.novembrī un 1920. gada 11. augustā noslēdza ar Padomju Krieviju Miera līgumu (skatīt 2.nodaļu);
4. Latvijas – Krievijas robežas izmaiņas, kuras tika veiktas okupācijas un arī pēcokupācijas (skatīt 3.2. apakšnodaļu) laikā, ir nelikumīgas (skatīt 3. nodaļu);
5. 1920. gada Miera līgums sevī ietver četras autonomas daļas. Pirmkārt, tas ir miera līgums, otrkārt, teritorijas atdalīšanās līgums, treškārt, robežlīgums un, ceturtkārt, līgums, kas regulē atsevišķus pušu pēckara attiecību jautājumus. Šobrīd spēkā ir Miera līguma 2., 3. un 22. pants (skatīt 4.1. apakšnodaļu);
6. Krievijas nostāja par Miera līgumā noteiktās Latvijas – Krievijas robežas spēkā esamību ir viennozīmīga – tas nav spēkā (skatīt 4.2. apakšnodaļu). Savukārt Latvijas nostāja ir divdomīga – nacionālajos tiesību aktos Latvija līdz šim pastāvējusi uz šīs robežas spēkā esamību, savukārt starptautiski tā ir noliegusi mērķi atgūt zaudēto teritoriju (skatīt 4.3. apakšnodaļu). Jaunā Latvijas – Krievijas robežlīguma parakstīšanas un ratificēšanas gaita liecina, ka Latvija šajā ziņā piekāpusies Krievijas viedoklim (skatīt 5.1. apakšnodaļu);
7. Abrenes atdošanas gadījumā, atbilstoši Satversmes 77. pantam, būtu rīkojama tautas nobalsošana (skatīt 5.2. apakšnodaļu);
8. Starptautisko tiesību izpratnē Miera līguma 3. pants vēlākais būs spēkā līdz brīdim, kad Latvijas un Krievija apmainīsies ar jaunā robežlīguma ratifikācijas dokumentiem (taču jau tad, kad Saeima galīgajā lasījumā ratificēs jauno Latvijas – Krievijas robežlīgumu un Valsts prezidente to parakstīs, Miera līguma 3. panta spēkā esamība būs apšaubāma). Konstitucionālo tiesību izpratnē šis pants būs spēkā tik ilgi, kamēr Satversmē noteiktā kārtībā nebūs apstiprināta jaunā Latvijas – Krievijas robeža (skatīt 5.3. apakšnodaļu);
Protams, diplomdarbā nebūt nav atbildēts uz visiem jautājumiem, kas varētu rasties tajā aplūkoto jautājumu detalizētā izanalizēšanā. Tomēr, pierādot savu viedokli, esmu centies ar šo darbu veikt vienu no līdz šim pilnīgākajiem to juridisko argumentu apkopojumiem, kas attiecas uz 1920. gada Miera līguma spēkā esamību.
Ceru, ka lasīsiet ar interesi un būs pacietība izlasīt līdz galam!
» Diplomdarbs PDF formātā
» Diplomdarbs MS Word formātā
P.S.: Internetā pieejami arī vairāki citi mani studiju darbi:
» Kursa darbs ”Eiropas Savienības federalizācijas tendences” (2004. gada aprīlis)
» Referāts ”Neintegrējušies imigranti kā apdraudējums eiropeisko vērtību telpai” (2005. gada jūlijs)
» Referāts ”Abrenes un tās nozagšanas vēsture” (2006. gada aprīlis)
Darbā gan no starptautisko, gan konstitucionālo tiesību viedokļa aplūkoti daudzi Miera līguma aspekti, īpašu uzmanību pievēršot Miera līguma 3. panta, kurš regulē Latvijas – Krievijas robežu, analīzei. Līdz ar to daudz aplūkots arī jaunais Latvijas – Krievijas robežlīgums, tā noslēgšanas juridiskais fons un nozīme.
Nepārstāstīšu visu diplomdarba saturu; tie, kuriem tas interesē, var paši izlasīt; vien aprobežošos ar diplomdarba galveno secinājumu uzskaitījumu:
1. Abrene ietilpst Satversmes 3. panta tvērumā un tiek aizsargāta tikpat lielā mērā kā jebkura cita Latvijas teritorijas daļa (skatīt 1.4. apakšnodaļu);
2. 1940. gada vasarā PSRS veikto Latvijas Republikas iekļaušanu tās teritorijā nevar traktēt citādi kā vien par okupāciju (skatīt 2.1. apakšnodaļu);
3. Nav šaubu par Latvijas tiesisko turpinātību, t.i. – par to, ka 1990.–1991. gadā atjaunotā Latvijas Republika ir tas pats tiesību subjekts, kurš tika nodibināts 1918. gada 18.novembrī un 1920. gada 11. augustā noslēdza ar Padomju Krieviju Miera līgumu (skatīt 2.nodaļu);
4. Latvijas – Krievijas robežas izmaiņas, kuras tika veiktas okupācijas un arī pēcokupācijas (skatīt 3.2. apakšnodaļu) laikā, ir nelikumīgas (skatīt 3. nodaļu);
5. 1920. gada Miera līgums sevī ietver četras autonomas daļas. Pirmkārt, tas ir miera līgums, otrkārt, teritorijas atdalīšanās līgums, treškārt, robežlīgums un, ceturtkārt, līgums, kas regulē atsevišķus pušu pēckara attiecību jautājumus. Šobrīd spēkā ir Miera līguma 2., 3. un 22. pants (skatīt 4.1. apakšnodaļu);
6. Krievijas nostāja par Miera līgumā noteiktās Latvijas – Krievijas robežas spēkā esamību ir viennozīmīga – tas nav spēkā (skatīt 4.2. apakšnodaļu). Savukārt Latvijas nostāja ir divdomīga – nacionālajos tiesību aktos Latvija līdz šim pastāvējusi uz šīs robežas spēkā esamību, savukārt starptautiski tā ir noliegusi mērķi atgūt zaudēto teritoriju (skatīt 4.3. apakšnodaļu). Jaunā Latvijas – Krievijas robežlīguma parakstīšanas un ratificēšanas gaita liecina, ka Latvija šajā ziņā piekāpusies Krievijas viedoklim (skatīt 5.1. apakšnodaļu);
7. Abrenes atdošanas gadījumā, atbilstoši Satversmes 77. pantam, būtu rīkojama tautas nobalsošana (skatīt 5.2. apakšnodaļu);
8. Starptautisko tiesību izpratnē Miera līguma 3. pants vēlākais būs spēkā līdz brīdim, kad Latvijas un Krievija apmainīsies ar jaunā robežlīguma ratifikācijas dokumentiem (taču jau tad, kad Saeima galīgajā lasījumā ratificēs jauno Latvijas – Krievijas robežlīgumu un Valsts prezidente to parakstīs, Miera līguma 3. panta spēkā esamība būs apšaubāma). Konstitucionālo tiesību izpratnē šis pants būs spēkā tik ilgi, kamēr Satversmē noteiktā kārtībā nebūs apstiprināta jaunā Latvijas – Krievijas robeža (skatīt 5.3. apakšnodaļu);
Protams, diplomdarbā nebūt nav atbildēts uz visiem jautājumiem, kas varētu rasties tajā aplūkoto jautājumu detalizētā izanalizēšanā. Tomēr, pierādot savu viedokli, esmu centies ar šo darbu veikt vienu no līdz šim pilnīgākajiem to juridisko argumentu apkopojumiem, kas attiecas uz 1920. gada Miera līguma spēkā esamību.
Ceru, ka lasīsiet ar interesi un būs pacietība izlasīt līdz galam!
» Diplomdarbs PDF formātā
» Diplomdarbs MS Word formātā
P.S.: Internetā pieejami arī vairāki citi mani studiju darbi:
» Kursa darbs ”Eiropas Savienības federalizācijas tendences” (2004. gada aprīlis)
» Referāts ”Neintegrējušies imigranti kā apdraudējums eiropeisko vērtību telpai” (2005. gada jūlijs)
» Referāts ”Abrenes un tās nozagšanas vēsture” (2006. gada aprīlis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru