Pirms vēlēšanām Baltkrievijā Latvijas politiskā elite visai bieži nākusi klajā ar nosodījumu Lukašenko režīma veiktajām represijām pret politiskajiem oponentiem. Taču 16. marta notikumi Latvijā sabiedrībai lika pievērst lielāku uzmanību tam, ka arī mūsu politiskās elites demokrātijas izpratne ir visai dīvaina, lai neteiktu vairāk. Liela tautas daļa ir sašutusi un aizvainota par varas elites nožogoto Brīvības pieminekli, kas liedza pat bijušajiem leģionāriem mierīgi nolikt ziedus.
Paceļas jautājums, vai demokrātiskā sabiedrībā bija nepieciešami šādi ierobežojumi, un kā vērtēt varas elites retoriku pret tās politiskajiem oponentiem nacionālajā spārnā? Ar kādām tiesībām varas elite visus, kas 16. marta sakarā nepiekrita tās viedoklim, drīkstēja nozākāt par „neonacistiem”, „provokatoriem” un „Latvijas valsts nodevējiem”, izmantojot arī savu politisko un administratīvo resursu, lai ierobežotu politisko oponentu izteikšanās un pulcēšanās brīvību, bet nepakļāvīgos arestējot? Vai Vīķei-Freibergai, Kalvītim, Pabrikam, Aksenokam u.c. „elites pārstāvjiem” pieder kādas objektīvas tiesības uz patiesības monopolu?
Paceļas jautājums, vai demokrātiskā sabiedrībā bija nepieciešami šādi ierobežojumi, un kā vērtēt varas elites retoriku pret tās politiskajiem oponentiem nacionālajā spārnā? Ar kādām tiesībām varas elite visus, kas 16. marta sakarā nepiekrita tās viedoklim, drīkstēja nozākāt par „neonacistiem”, „provokatoriem” un „Latvijas valsts nodevējiem”, izmantojot arī savu politisko un administratīvo resursu, lai ierobežotu politisko oponentu izteikšanās un pulcēšanās brīvību, bet nepakļāvīgos arestējot? Vai Vīķei-Freibergai, Kalvītim, Pabrikam, Aksenokam u.c. „elites pārstāvjiem” pieder kādas objektīvas tiesības uz patiesības monopolu?