» Valdošais režīms pret latviešu tautu

Tiesas prāva pret nacionāli orientētās avīzes “DDD” redaktori Līgu Muzikanti, kā arī rakstu autoriem Aivaru Gardu un Ilzi Liepu kārtējo reizi nodemonstrēja valdošās kosmopolītiski liberālās varas elites cīņas metodes pret saviem ideoloģiskajiem oponentiem. Absurdas administratīvās un kriminālās apsūdzības ir tikai viens no veidiem kā šī “elite” jau 15 gadus cīnās pret cilvēkiem un organizācijām, kuras par visu visaugstāk tur latvietību un latviešu tautas izdzīvošanas intereses. Atliek tikai atgādināt pēdējo gadu spilgtākās šīs zemiskās cīņas epizodes – gan administratīvie, gan pat kriminālie procesi pret LNF un NSS aktīvistiem par tādiem “noziegumiem” (?!), kā vārdu “okupanti” vai “žīds” lietošanu, kā arī aicinājumiem okupantiem atgriezties dzimtenē, administratīvā tiesvedība pret “Visu Latvijai!” līderi Raivi Dzintaru par PSRS karoga simbolisku sadedzināšanu 17. jūnijā, administratīvie procesi pret cilvēkiem, kuri šogad 16. martā uzdrīkstējās (iedomājieties tikai !) spītēt valdošajai varai un godināt latviešu leģionārus.

» Bez cīņas nebūs Latviskas Latvijas!

Latvija. 2035. gads.

Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā pie Latvijas „stūres” ir bijusi lielākā vai mazākā mērā kosmopolītiski un liberāli noskaņota varas elite. Partijas gan ir nākušas un gājušas, atspoguļojot vietējo un ārvalstu oligarhu varas cīņu, taču kopējā virzība ir palikusi nemainīga – Latvija neatlaidīgi ir tikusi veidota par liberālu, multikulturālu valsti. Par „valsti” to gan var saukt visai nosacīti – patiesībā Latvija ir izveidota vien par globālā, mulikulturālā „ciema” administratīvi teritoriālo vienību, kuras suverenitāte ir tikai fikcija tautas acu aizmālēšanai.

» Demokrātija Lukašenko gaumē

Pirms vēlēšanām Baltkrievijā Latvijas politiskā elite visai bieži nākusi klajā ar nosodījumu Lukašenko režīma veiktajām represijām pret politiskajiem oponentiem. Taču 16. marta notikumi Latvijā sabiedrībai lika pievērst lielāku uzmanību tam, ka arī mūsu politiskās elites demokrātijas izpratne ir visai dīvaina, lai neteiktu vairāk. Liela tautas daļa ir sašutusi un aizvainota par varas elites nožogoto Brīvības pieminekli, kas liedza pat bijušajiem leģionāriem mierīgi nolikt ziedus.

Paceļas jautājums, vai demokrātiskā sabiedrībā bija nepieciešami šādi ierobežojumi, un kā vērtēt varas elites retoriku pret tās politiskajiem oponentiem nacionālajā spārnā? Ar kādām tiesībām varas elite visus, kas 16. marta sakarā nepiekrita tās viedoklim, drīkstēja nozākāt par „neonacistiem”, „provokatoriem” un „Latvijas valsts nodevējiem”, izmantojot arī savu politisko un administratīvo resursu, lai ierobežotu politisko oponentu izteikšanās un pulcēšanās brīvību, bet nepakļāvīgos arestējot? Vai Vīķei-Freibergai, Kalvītim, Pabrikam, Aksenokam u.c. „elites pārstāvjiem” pieder kādas objektīvas tiesības uz patiesības monopolu?

» Fotoreportāža: Brīvība aiz žoga un policistu ķēdēm

16. marta rītu Latvija sagaida ar varas elites nekaunības "augstāko pilotāžu" - tautas svētuma, Brīvības pieminekļa, iežogošanu.