Mana runa apvienības "Visu Latvijai!" rīkotajā jauniešu konferencē "Latvija ir mūsu!" 2005. gada 14. decembrī:
Labvakar, manas runas tēma ir „Nepilsoņu repatriācija kā abpusēji izdevīga sadarbība”, kas cieši saistīta ar mūsdienu Latvijā ik pa laikam aktualizēto dekolonizācijas ideju. Kā es to saprotu? Manuprāt, Latvijas valstij būtu jāpalīdz izbraukt no Latvijas visiem tiem cittautiešiem, kuri šeit jūtas apspiesti un nekad neatbalstītu Latviju kā latviešu pārvaldītu valsti, savukārt palikušie – Latvijai lojālie cittautieši – pamazām tiktu asimilēti latviešu sabiedrībā.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija kā valsts ir latviešu tautas pašnoteikšanās centienu rezultāts un garants tautas izdzīvošanai un attīstībai. Katras tautas piederīgo vieta ir viņu pašu zemē. Ja runājam par, piemēram, krieviem, tad tikai Krievijā krievs varēs pilnvērtīgi kopt savu identitāti, kultūru un valodu, iegūt pilnvērtīgu izglītību savā dzimtajā valodā. Tikai savā zemē cilvēks var justies patiešām pilnvērtīgs savas tautas pārstāvis. Kādas tautas mēģinājumi iespiesties citas tautas dzīvestelpā vienmēr novedīs pie šķelšanās un konfliktiem. Ir jāpanāk, lai katrs krievs, baltkrievs, ukrainis, kurš vēlas pilnvērtīgi saglabāt savu identitāti, būtu ieinteresēts atgriezties savā tēvzemē. Tas būtu abpusēji izdevīgs risinājums un rezultāts priecētu kā latviešus, kuri beidzot varētu bez kompleksiem un cittautiešu klātesamības radītajiem apgrūtinājumiem pārvaldīt savu valsti, tā arī cittautiešus, kuru identitāte vairs nebūtu apdraudēta, jo viņi dzīvotu savā tēvu zemē. Tāpēc ir jārada efektīvs repatriācijas mehānisms, kas atrisinātu šo jautājumu.
Diemžēl jāsaka, ka līdzšinējās Latvijas valdības faktiski ir darījušas visu, lai cittautiešu repatriācijas procesu bremzētu. Lai arī 1995. gadā tika pieņemts Repatriācijas likums, kurā cita starpā ir iekļauti noteikumi izceļošanai, tomēr šie noteikumi ir visai mazefektīvi un praksē nedarbojas, jo nav politiskās gribas repatriācijas procesu veicināt. Vēl jo vairāk: šī gada februārī likumā tika izdarīti virkne grozījumu, kas šo procesu faktiski pilnībā apturēja. Izceļotājiem vairs netiek maksāta kompensācija, kas daudzos gadījumos ir izšķirošais moments, viņiem pieņemot lēmumu atstāt vai neatstāt Latviju. Daudziem pietiktu vien ar pāris tūkstošiem latu, lai viņi ar visu ģimeni pārceltos uz kādu dzīvošanai lētu Krievzemes apgabalu. Pirms kāda laika presē bija ziņa, ka tādu, kas būtu gatavi faktiski nekavējoties aizbraukt, ja vien viņiem finansiāli mazliet palīdzētu, ir vismaz 50 tūkstoši. Taču aizbraukt pa šiem gadiem palīdzēja vien pāris tūkstošiem. Un nu šī iespēja ir gandrīz pilnībā likvidēta. Tas norāda, ka, lai arī integrācijas ideja tieši pēdējos gados sevi ir pierādījusi kā pilnībā bankrotējušu, Latvijas valdības, it sevišķi pēdējos gados, ir darījušas visu, lai aizbrauktu pēc iespējas mazāk PSRS iesūtīto kolonistu. Šī politika būtu jāmaina par 180 grādiem.
Cittautiešu repatriācijai būtu jābūt vienai no valdības prioritātēm, jo tas ir reāls instruments kā mazināt etnisko spriedzi Latvijā, turklāt pie reizes palīdzot cilvēkiem realizēt savas ilgas pēc tēvzemes. Vienkārši ir jādod motivācija un neliela finansiāla palīdzība atspērienam jaunajā dzīvesvietā, jo nav jau tik viegli pamest visu iesākto šeit un pārcelties jaunai dzīvei citur. Pirmais darbs būtu attiecīgās valsts pārvaldes iestādes iztīrīt no repatriācijas idejai naidīgiem vai vienkārši slinkiem ierēdņiem. Ir jāpieņem jauns, efektīvs Repatriācijas likums, kas reāli dzīvē, nevis tikai uz papīra, palīdzētu cittautiešiem repatriēties. Repatriācijas fondam ir jāpiešķir pietiekoši daudz līdzekļu, lai ar tā palīdzību gadā no Latvijas varētu izbraukt vismaz 10 tūkstoši cittautiešu izceļotāju. Tas finansiāli nemaz nebūtu tik daudz, jo vairumā gadījumu pārcelšanās notiktu uz apgabaliem, kur dzīves dārdzība ir krietni mazāka nekā Latvijā. Ir jāfinansē sabiedriskās organizācijas, kas to cittautiešu vidū, kuri šeit Latvijā nejūtas labi, propagandētu idejas par aizbraukšanu, kas cittautiešu jauniešus informētu par iespējām augstāko izglītību iegūt Krievijas vai citu valstu augstskolās, kas nenoliedzami ir ļoti liels solis pretim palikšanai uz dzīvi tur. Nesen izskanēja ziņa, ka Kaļiņingradas apgabals labprāt uzņemtu vairākus simtus tūkstošus Latvijas nepilsoņu, turklāt sedzot lielāko daļu pārcelšanās izdevumu. Tad nu būtu jādara viss, lai izmantotu šo abpusēji izdevīgo risinājumu.
Pēdējā laikā ir izskanējusi vēl vien iespēja. 2006. gadā stāsies spēkā ES direktīva "Par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji", kas ievieš Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Uz šo statusu varēs pretendēt ES valstu iedzīvotāji, kam ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja kādā no ES valstīm, tātad arī Latvijas nepilsoņi. Tiem, kas būs pieteikušies, šis statuss dos iespējas strādāt un apmesties visā ES teritorijā gandrīz uz tādiem pašiem noteikumiem kā ES valstu pilsoņiem. Tas nozīmē, ka, ja Latvijas cittautieši nevēlas atgriezties tēvzemē, tad viņiem būs visas iespējas aizbraukt uz kādu no ES valstīm. Tāpēc Latvijas valstij nepilsoņu vidū būtu jāpopularizē arī šī iespēja.
Visi šie iepriekš minētie pasākumi ir reāls ceļš Latvijas dekolonizācijai, turklāt pret tiem nevarētu iebilst arī starptautiskā sabiedrība, jo tie ir pašu cittautiešu interesēm atbilstoši. Vienkārši ir jābūt politiskajai gribai to paveikt. Pašreizējais Saeimas sastāvs gan, acīmredzot, liedz cerības uz šādu politisko gribu, tāpēc visas cerības jāliek uz nākamo Saeimu.
Paldies.
Labvakar, manas runas tēma ir „Nepilsoņu repatriācija kā abpusēji izdevīga sadarbība”, kas cieši saistīta ar mūsdienu Latvijā ik pa laikam aktualizēto dekolonizācijas ideju. Kā es to saprotu? Manuprāt, Latvijas valstij būtu jāpalīdz izbraukt no Latvijas visiem tiem cittautiešiem, kuri šeit jūtas apspiesti un nekad neatbalstītu Latviju kā latviešu pārvaldītu valsti, savukārt palikušie – Latvijai lojālie cittautieši – pamazām tiktu asimilēti latviešu sabiedrībā.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija kā valsts ir latviešu tautas pašnoteikšanās centienu rezultāts un garants tautas izdzīvošanai un attīstībai. Katras tautas piederīgo vieta ir viņu pašu zemē. Ja runājam par, piemēram, krieviem, tad tikai Krievijā krievs varēs pilnvērtīgi kopt savu identitāti, kultūru un valodu, iegūt pilnvērtīgu izglītību savā dzimtajā valodā. Tikai savā zemē cilvēks var justies patiešām pilnvērtīgs savas tautas pārstāvis. Kādas tautas mēģinājumi iespiesties citas tautas dzīvestelpā vienmēr novedīs pie šķelšanās un konfliktiem. Ir jāpanāk, lai katrs krievs, baltkrievs, ukrainis, kurš vēlas pilnvērtīgi saglabāt savu identitāti, būtu ieinteresēts atgriezties savā tēvzemē. Tas būtu abpusēji izdevīgs risinājums un rezultāts priecētu kā latviešus, kuri beidzot varētu bez kompleksiem un cittautiešu klātesamības radītajiem apgrūtinājumiem pārvaldīt savu valsti, tā arī cittautiešus, kuru identitāte vairs nebūtu apdraudēta, jo viņi dzīvotu savā tēvu zemē. Tāpēc ir jārada efektīvs repatriācijas mehānisms, kas atrisinātu šo jautājumu.
Diemžēl jāsaka, ka līdzšinējās Latvijas valdības faktiski ir darījušas visu, lai cittautiešu repatriācijas procesu bremzētu. Lai arī 1995. gadā tika pieņemts Repatriācijas likums, kurā cita starpā ir iekļauti noteikumi izceļošanai, tomēr šie noteikumi ir visai mazefektīvi un praksē nedarbojas, jo nav politiskās gribas repatriācijas procesu veicināt. Vēl jo vairāk: šī gada februārī likumā tika izdarīti virkne grozījumu, kas šo procesu faktiski pilnībā apturēja. Izceļotājiem vairs netiek maksāta kompensācija, kas daudzos gadījumos ir izšķirošais moments, viņiem pieņemot lēmumu atstāt vai neatstāt Latviju. Daudziem pietiktu vien ar pāris tūkstošiem latu, lai viņi ar visu ģimeni pārceltos uz kādu dzīvošanai lētu Krievzemes apgabalu. Pirms kāda laika presē bija ziņa, ka tādu, kas būtu gatavi faktiski nekavējoties aizbraukt, ja vien viņiem finansiāli mazliet palīdzētu, ir vismaz 50 tūkstoši. Taču aizbraukt pa šiem gadiem palīdzēja vien pāris tūkstošiem. Un nu šī iespēja ir gandrīz pilnībā likvidēta. Tas norāda, ka, lai arī integrācijas ideja tieši pēdējos gados sevi ir pierādījusi kā pilnībā bankrotējušu, Latvijas valdības, it sevišķi pēdējos gados, ir darījušas visu, lai aizbrauktu pēc iespējas mazāk PSRS iesūtīto kolonistu. Šī politika būtu jāmaina par 180 grādiem.
Cittautiešu repatriācijai būtu jābūt vienai no valdības prioritātēm, jo tas ir reāls instruments kā mazināt etnisko spriedzi Latvijā, turklāt pie reizes palīdzot cilvēkiem realizēt savas ilgas pēc tēvzemes. Vienkārši ir jādod motivācija un neliela finansiāla palīdzība atspērienam jaunajā dzīvesvietā, jo nav jau tik viegli pamest visu iesākto šeit un pārcelties jaunai dzīvei citur. Pirmais darbs būtu attiecīgās valsts pārvaldes iestādes iztīrīt no repatriācijas idejai naidīgiem vai vienkārši slinkiem ierēdņiem. Ir jāpieņem jauns, efektīvs Repatriācijas likums, kas reāli dzīvē, nevis tikai uz papīra, palīdzētu cittautiešiem repatriēties. Repatriācijas fondam ir jāpiešķir pietiekoši daudz līdzekļu, lai ar tā palīdzību gadā no Latvijas varētu izbraukt vismaz 10 tūkstoši cittautiešu izceļotāju. Tas finansiāli nemaz nebūtu tik daudz, jo vairumā gadījumu pārcelšanās notiktu uz apgabaliem, kur dzīves dārdzība ir krietni mazāka nekā Latvijā. Ir jāfinansē sabiedriskās organizācijas, kas to cittautiešu vidū, kuri šeit Latvijā nejūtas labi, propagandētu idejas par aizbraukšanu, kas cittautiešu jauniešus informētu par iespējām augstāko izglītību iegūt Krievijas vai citu valstu augstskolās, kas nenoliedzami ir ļoti liels solis pretim palikšanai uz dzīvi tur. Nesen izskanēja ziņa, ka Kaļiņingradas apgabals labprāt uzņemtu vairākus simtus tūkstošus Latvijas nepilsoņu, turklāt sedzot lielāko daļu pārcelšanās izdevumu. Tad nu būtu jādara viss, lai izmantotu šo abpusēji izdevīgo risinājumu.
Pēdējā laikā ir izskanējusi vēl vien iespēja. 2006. gadā stāsies spēkā ES direktīva "Par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji", kas ievieš Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Uz šo statusu varēs pretendēt ES valstu iedzīvotāji, kam ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja kādā no ES valstīm, tātad arī Latvijas nepilsoņi. Tiem, kas būs pieteikušies, šis statuss dos iespējas strādāt un apmesties visā ES teritorijā gandrīz uz tādiem pašiem noteikumiem kā ES valstu pilsoņiem. Tas nozīmē, ka, ja Latvijas cittautieši nevēlas atgriezties tēvzemē, tad viņiem būs visas iespējas aizbraukt uz kādu no ES valstīm. Tāpēc Latvijas valstij nepilsoņu vidū būtu jāpopularizē arī šī iespēja.
Visi šie iepriekš minētie pasākumi ir reāls ceļš Latvijas dekolonizācijai, turklāt pret tiem nevarētu iebilst arī starptautiskā sabiedrība, jo tie ir pašu cittautiešu interesēm atbilstoši. Vienkārši ir jābūt politiskajai gribai to paveikt. Pašreizējais Saeimas sastāvs gan, acīmredzot, liedz cerības uz šādu politisko gribu, tāpēc visas cerības jāliek uz nākamo Saeimu.
Paldies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru