Mana runa apvienības "Visu Latvijai!" rīkotajā protesta akcijā pie Krievijas vēstniecības 2005. gada 17. jūnijā:
Pēdējos mēnešos daudz ticis runāts par okupāciju, pat valdošā elite, kas parasti no šī jautājuma apspriešanas izvairījās, to sākusi darīt, taču daudzi latvieši cenšas aizmirst, precīzāk – valdošā elite dara visu, lai viņi aizmirstu, pašu galveno – ka Latvijā vēl joprojām dzīvo simtiem tūkstoši Latvijai nelojālu un latviešiem naidīgu kolonistu, kas ir tiešas okupācijas sekas, smagākās no okupācijas sekām.
Protesti pret izglītības reformu, 16. marta un 4. maija notikumi pie Brīvības pieminekļa parādīja, ka šādu cilvēku integrācija, uz ko tik uzstājīgi pastāv Latvijā valdošā elite, nav iespējama. Viņi vienmēr būs Latvijai naidīgi, lai kā necenstos viņus „integrēt”. Tāpēc ir jādomā par citiem līdzekļiem šīs problēmas risināšanā, pretējā gadījumā tas var pāraugt atklātā starpnacionālā konfliktā.
Ir cilvēki, kas runā par dekolonizāciju, kā taisnīgu šīs situācijas atrisinājumu. Taču, ko mēs izprotam ar “dekolonizāciju”? Okupācijas laikā Latvijā iebraukušie kolonisti un to pēcteči nav viendabīga masa, kurus visus vajadzētu nešķirojot izsūtīt. Daudzi no šiem cilvēkiem ir lojāli Latvijai un veiksmīgi integrējušies latviešu sabiedrībā. Savukārt daudzi cittautieši, kuru senči šeit dzīvojuši jau gadsimtiem, tomēr ir naidīgi Latvijai. Vai būtu godīgi pirmos uzskatīt par okupantiem, bet pēdējos par nacionālo minoritāti?
Manuprāt, okupants ir cilvēks ar okupanta domāšanu, cilvēks, kas, neskatoties uz to vai viņa senči šeit ieradušies pirms 30 vai 300 gadiem, neatzīst un nekad neatzīs, ka Latvijai ir jābūt latviešu valstij. Savukārt tie, kuri to atzīst un ir gatavi patiešām iekļauties latviešu sabiedrībā, nebūtu uzskatāmi par okupantiem, pat ja viņi šeit ieradušies tikai pirms gadiem 20. Tas nozīmē, ka risinot šo jautājumu, katram gadījumam jāpieiet individuāli, nevis uztverot visus Latvijā dzīvojošos cittautiešus (lasīt – krievvalodīgos) vai kaut vai tikai tos, kas šeit ieradušies padomju okupācijas laikā, par viendabīgu masu.
Tas nozīmē, ka šāda principiāla, nešķirojoša dekolonizācija būtībā nebūtu cilvēcīga, jo atgrūstu no Latvijas daudzus cilvēkus, kas patiešām tai ir piederīgi. Turklāt, deportāciju laiks paldies Dievam ir pagājis, mūsdienu civilizētajā pasaulē nesaprastu šādu soli. Tāpēc Apvienība “Visu Latvijai!” piedāvā citu, daudz humānāku un Latvijai izdevīgāku risinājumu. Mēs uzskatām, ka tiem cittautiešiem, kuri šeit jūtas slikti, jūtas diskriminēti un kuri nekad neatzīs, ka Latvija ir latviešu valsts, valstij būtu jāpalīdz repatriēties atpakaļ uz viņu tēvzemi vai arī izbraukt uz jebkuru citu valsti, kurā viņi vēlētos apmesties un kura viņus uzņemtu. Savukārt tie, kuri nevēlas šeit divkopienu valsti, atzīst latviešu tiesības uz savu valsti un jūtas piederīgi Latvijai, var tikt veiksmīgi integrēti latviešu sabiedrībā. Dažu paaudžu laikā šie cilvēki būs pilnībā asimilēti un padarīti par latviešiem. Latvija nedrīkst zaudēt šo cilvēku potenciālu. Īsumā tas nozīmētu to, ka Latvijai nelojālajiem cittautiešiem valsts palīdzētu izbraukt, savukārt Latvijai lojālie pamazām tiktu asimilēti.
Šāds risinājums būtu praktiski daudz iespējamāks un Latvijai izdevīgāks nekā totāla dekolonizācija, tas būtu izdevīgs gan latviešiem, gan arī cittautiešiem, jo, ja runājam par, piemēram, krieviem, tad tikai Krievijā krievs varēs pilnvērtīgi kopt savu identitāti, kultūru un valodu. Tikai savā zemē cilvēks var justies patiešām pilnvērtīgs savas tautas pārstāvis. Katrai tautai ir jādzīvo savā zemē un tikai tad uz pasaules varēs iestāties ilgstošs miers un savstarpēja cieņa. Bet mēģinājumi iespiesties citas tautas dzīvestelpā vienmēr novedīs pie šķelšanās un konfliktiem.
Pēdējos mēnešos daudz ticis runāts par okupāciju, pat valdošā elite, kas parasti no šī jautājuma apspriešanas izvairījās, to sākusi darīt, taču daudzi latvieši cenšas aizmirst, precīzāk – valdošā elite dara visu, lai viņi aizmirstu, pašu galveno – ka Latvijā vēl joprojām dzīvo simtiem tūkstoši Latvijai nelojālu un latviešiem naidīgu kolonistu, kas ir tiešas okupācijas sekas, smagākās no okupācijas sekām.
Protesti pret izglītības reformu, 16. marta un 4. maija notikumi pie Brīvības pieminekļa parādīja, ka šādu cilvēku integrācija, uz ko tik uzstājīgi pastāv Latvijā valdošā elite, nav iespējama. Viņi vienmēr būs Latvijai naidīgi, lai kā necenstos viņus „integrēt”. Tāpēc ir jādomā par citiem līdzekļiem šīs problēmas risināšanā, pretējā gadījumā tas var pāraugt atklātā starpnacionālā konfliktā.
Ir cilvēki, kas runā par dekolonizāciju, kā taisnīgu šīs situācijas atrisinājumu. Taču, ko mēs izprotam ar “dekolonizāciju”? Okupācijas laikā Latvijā iebraukušie kolonisti un to pēcteči nav viendabīga masa, kurus visus vajadzētu nešķirojot izsūtīt. Daudzi no šiem cilvēkiem ir lojāli Latvijai un veiksmīgi integrējušies latviešu sabiedrībā. Savukārt daudzi cittautieši, kuru senči šeit dzīvojuši jau gadsimtiem, tomēr ir naidīgi Latvijai. Vai būtu godīgi pirmos uzskatīt par okupantiem, bet pēdējos par nacionālo minoritāti?
Manuprāt, okupants ir cilvēks ar okupanta domāšanu, cilvēks, kas, neskatoties uz to vai viņa senči šeit ieradušies pirms 30 vai 300 gadiem, neatzīst un nekad neatzīs, ka Latvijai ir jābūt latviešu valstij. Savukārt tie, kuri to atzīst un ir gatavi patiešām iekļauties latviešu sabiedrībā, nebūtu uzskatāmi par okupantiem, pat ja viņi šeit ieradušies tikai pirms gadiem 20. Tas nozīmē, ka risinot šo jautājumu, katram gadījumam jāpieiet individuāli, nevis uztverot visus Latvijā dzīvojošos cittautiešus (lasīt – krievvalodīgos) vai kaut vai tikai tos, kas šeit ieradušies padomju okupācijas laikā, par viendabīgu masu.
Tas nozīmē, ka šāda principiāla, nešķirojoša dekolonizācija būtībā nebūtu cilvēcīga, jo atgrūstu no Latvijas daudzus cilvēkus, kas patiešām tai ir piederīgi. Turklāt, deportāciju laiks paldies Dievam ir pagājis, mūsdienu civilizētajā pasaulē nesaprastu šādu soli. Tāpēc Apvienība “Visu Latvijai!” piedāvā citu, daudz humānāku un Latvijai izdevīgāku risinājumu. Mēs uzskatām, ka tiem cittautiešiem, kuri šeit jūtas slikti, jūtas diskriminēti un kuri nekad neatzīs, ka Latvija ir latviešu valsts, valstij būtu jāpalīdz repatriēties atpakaļ uz viņu tēvzemi vai arī izbraukt uz jebkuru citu valsti, kurā viņi vēlētos apmesties un kura viņus uzņemtu. Savukārt tie, kuri nevēlas šeit divkopienu valsti, atzīst latviešu tiesības uz savu valsti un jūtas piederīgi Latvijai, var tikt veiksmīgi integrēti latviešu sabiedrībā. Dažu paaudžu laikā šie cilvēki būs pilnībā asimilēti un padarīti par latviešiem. Latvija nedrīkst zaudēt šo cilvēku potenciālu. Īsumā tas nozīmētu to, ka Latvijai nelojālajiem cittautiešiem valsts palīdzētu izbraukt, savukārt Latvijai lojālie pamazām tiktu asimilēti.
Šāds risinājums būtu praktiski daudz iespējamāks un Latvijai izdevīgāks nekā totāla dekolonizācija, tas būtu izdevīgs gan latviešiem, gan arī cittautiešiem, jo, ja runājam par, piemēram, krieviem, tad tikai Krievijā krievs varēs pilnvērtīgi kopt savu identitāti, kultūru un valodu. Tikai savā zemē cilvēks var justies patiešām pilnvērtīgs savas tautas pārstāvis. Katrai tautai ir jādzīvo savā zemē un tikai tad uz pasaules varēs iestāties ilgstošs miers un savstarpēja cieņa. Bet mēģinājumi iespiesties citas tautas dzīvestelpā vienmēr novedīs pie šķelšanās un konfliktiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru