Sākot ar 2004. gada 1. maiju Latvija kļuvusi par vienu no divdesmit piecām Eiropas Savienības dalībvalstīm, piepildot jau pirms vairāk kā desmit gadiem nosprausto Latvijas ārpolitikas mērķi Nr. 1 – dalība Eiropas Savienībā, tādējādi paverot pilnīgi jaunu lapaspusi Latvijas vēsturē. Faktiski ar to būtiski tiek mainīti Latvijas Republikas konstitucionālie pamati, jo dalība Eiropas Savienībā neapšaubāmi prasa arī daļas valstiskās suverenitātes deleģēšanu šim pārnacionālajam veidojumam.
2003. gada 20. septembra referendumā Latvijas Republikas pilsoņi jau akceptēja šo soli, lai arī iespējams īsti neapzinoties tā nozīmīgumu un faktisko būtību. Drīz arī vēlēsim Eiropas Parlamentu, taču, vai esam padomājuši par to, kas vispār ir Eiropas Savienība, kāds ir tās statuss, kompetenču sadale starp to un dalībvalstīm? Šie būtiskie jautājumi pirms referenduma tika apspriesti visai nedaudz, jo priekšplānā izvirzījās citi – solītie Eiropas fondu „naudas kalni” (kuri nu jau nopietni tiek pārlikti uz 2005. gadu), gurķu standarti, studēšanas iespējas un citi sīkumi, kas atsevišķiem indivīdiem varbūt ir svarīgi, taču valstiskajai attīstībai – ne tie paši galvenie.
Uz jautājumu: “kāds ir Eiropas Savienība statuss?”, līdz šim Latvijas varas gaiteņos pārsvarā skanējusi atbilde: “valstu savienība”, kas ir visai daudznozīmīgs termins un pēc būtības nepasaka neko. Pašas ES vecajās dalībvalstīs viedokļi par ES statusu dalās – vieni uzskata, ka tā vēl joprojām ir konfederācija (lai arī nekad juridiski tā nenoformēta), citi – ka tā jau pārtapusi federācijā vai vismaz ir tuvu tai, vēl citi uzskata, ka ES ir jauna tipa veidojums – “new-confederation”, kas neiekļaujas ne “federācijas”, ne “konfederācijas” juridiskajos rāmjos. Taču daudz vairāk tiek diskutēts par jautājumu “kam būtu jābūt Eiropas Savienībai? Konfederācijai vai federācijai?”
Parasti, runājot par federālu valsti (federāciju), tiek izdalītas vairākas pazīmes: pirmkārt, tā ir valsts, līdz ar to tai piemīt patstāvīga un suverēna vara; teritorija, kurā šī vara darbojas, iedzīvotāji, kas pakļauti šai varai, kā arī juridiskas personas statuss. Otrkārt, valsts vara (līdz ar to arī suverenitāte) ir sadalīta starp federāciju un tās subjektiem. Vēl federācijām raksturīgs federālo likumdošanas aktu pārākums un tieša iedarbība visā federācijas teritorijā, iekšējo robežu nosacītība (brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un personu aprite, bez iekšējām muitas robežām), vienota mērvienību un citu standartu, kā arī nodokļu sistēma. Monetārā politika, naudas emisija, ārējā un drošības politika ir ekskluzīvā federācijas kompetencē. Parasti federācijās arī ir divpalātu parlaments, kur viena no palātām sastāv no federācijas subjektu pārstāvjiem.
Ja runājam par „konfederācija vai federācija”, tad jāatceras, ka gan federācija, gan konfederācija balstās uz federālisma principiem, tāpēc bieži ir grūti nošķirt, kur beidzas konfederāla apvienība un kur jau sākas federāla [valsts]. Atšķirība tā, ka federācijā šie federālisma principi darbojas daudz plašāk un dziļāk, tāpēc konfederāciju un federāciju nošķiršanā galvenais uzsvars jāliek uz federālisma principu realizācijas pakāpi. Valstu konfederācija un federāla valsts reprezentē divas kvantitatīvi un kvalitatīvi atšķirīgas federālisma attīstības pakāpes. Robeža uz federatīvu valsti ir pārkāpta tad, ja savienības institūciju kompetences pieaug tādā mērā, ka rodas izlemšanas centru duālisms (Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. – Rīga: AGB, 1998. – 303-304. lpp.).
Izanalizējot federācijas pazīmju iezīmes pašlaik vēl spēkā esošajos ES konstitucionālajos tiesību aktos (līgumos un to pielikumos), kā arī praktiskajā dzīvē, jāsecina, ka vairākums no šīm pazīmēm lielākā vai mazākā mērā tiešām ir raksturīgas arī Eiropas Savienībai. Visskaidrāk federālisma principi ES izpaužas tādos jautājumos kā duāli centriska valsts varas suverenitāte, teritorijas iekšējā integritāte (brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un personu aprite, bez iekšējām muitas robežām), kompetenču sadale starp centrālajām ES institūcijām un dalībvalstīm, federālās likumdošanas pārākums un tiešā iedarbība, monetārās politikas un naudas emisijas piederība federācijas kompetencei. Ne tik ļoti federācijai atbilstoša, tomēr visumā federāla ES ir tādos jautājumos kā tās juridiskās personas statuss, ES centrālo institūciju neatkarība, dalībvalstu izstāšanās tiesības, ES teritoriālā virsvaldība. Vairākās jomās, tādās kā aizsardzības politika, vienota mērvienību un citu standartu, kā arī nodokļu sistēma, ES ir visai tālu no federālām valstīm raksturīgā.
Jaunais, Eiropas Konventa apspriešanā esošais, ES konstitūcijas projekts neapšaubāmi ES tuvina federācijai, padziļinot jau iepriekš raksturīgās ES federalizācijas tendences, it sevišķi jautājumā par ES ārpolitiku – tiek izveidots ES ārlietu ministra amats, kas pats par sevi jau liecina par tendenci Eiropas Savienību „valstiskot”. Šķiet, pasaulē nav neviena cita starptautiska veidojuma bez ES, kas nebūtu valsts, bet tajā pašā laikā tam būtu „ārlietu ministrs”. Taču galvenā ES konstitūcijas funkcija ir konkretizēt un apkopot līdz tam pa dažādiem līgumiem izkaisītās ES konstitucionālās normas.
Protams, tas būtu ļoti „skaļi” apgalvot, ka Eiropas Savienība ir federāla valsts. Neviena valsts pasaulē nav „atzinusi” Eiropas Savienību kā valstisku veidojumu, taču Eiropas Savienībai neapšaubāmi piemīt ļoti daudzas valstij raksturīgās pazīmes. Šķiet, pašai Eiropas Savienībai pagaidām vēl nebūtu izdevīgi sevi atzīt par valsti (kaut vai ņemot vērā ļoti pragmatisku apsvērumu – balsu skaits ANO), arī dalībvalstis vēl nav psiholoģiski gatavas to atzīt, un nebūs gatavas vēl ilgi pēc tam, kad faktiski jau sen būs kļuvušas par Eiropas Savienības federācijas subjektiem.
Eiropas Savienība noteikti vairs nav vienkārša konfederācija, jo dalībvalstu savstarpējā integrācija vienkārši ir aizgājusi pārāk tālu, lai to sauktu par konfederāciju. Tomēr arī federāla valsts tā vēl nav, drīzāk – Eiropas Savienība ir ceļā uz federālas valsts statusu. Un, ar katru noslēgto līgumu, tā šim mērķim pietuvojas arvien tuvāk. Pēc jaunās Eiropas Savienības konstitūcijas pieņemšanas jau pavisam droši varēs apgalvot, ka Eiropas Savienība ir tuvāk federācijai nekā konfederācijai ... daudz tuvāk!
Jānis Iesalnieks
LU Juridiskās fakultātes students
Ar pilnu pētījuma tekstu (uz 29 lpp.) varat iepazīties ŠEIT
2003. gada 20. septembra referendumā Latvijas Republikas pilsoņi jau akceptēja šo soli, lai arī iespējams īsti neapzinoties tā nozīmīgumu un faktisko būtību. Drīz arī vēlēsim Eiropas Parlamentu, taču, vai esam padomājuši par to, kas vispār ir Eiropas Savienība, kāds ir tās statuss, kompetenču sadale starp to un dalībvalstīm? Šie būtiskie jautājumi pirms referenduma tika apspriesti visai nedaudz, jo priekšplānā izvirzījās citi – solītie Eiropas fondu „naudas kalni” (kuri nu jau nopietni tiek pārlikti uz 2005. gadu), gurķu standarti, studēšanas iespējas un citi sīkumi, kas atsevišķiem indivīdiem varbūt ir svarīgi, taču valstiskajai attīstībai – ne tie paši galvenie.
Uz jautājumu: “kāds ir Eiropas Savienība statuss?”, līdz šim Latvijas varas gaiteņos pārsvarā skanējusi atbilde: “valstu savienība”, kas ir visai daudznozīmīgs termins un pēc būtības nepasaka neko. Pašas ES vecajās dalībvalstīs viedokļi par ES statusu dalās – vieni uzskata, ka tā vēl joprojām ir konfederācija (lai arī nekad juridiski tā nenoformēta), citi – ka tā jau pārtapusi federācijā vai vismaz ir tuvu tai, vēl citi uzskata, ka ES ir jauna tipa veidojums – “new-confederation”, kas neiekļaujas ne “federācijas”, ne “konfederācijas” juridiskajos rāmjos. Taču daudz vairāk tiek diskutēts par jautājumu “kam būtu jābūt Eiropas Savienībai? Konfederācijai vai federācijai?”
Parasti, runājot par federālu valsti (federāciju), tiek izdalītas vairākas pazīmes: pirmkārt, tā ir valsts, līdz ar to tai piemīt patstāvīga un suverēna vara; teritorija, kurā šī vara darbojas, iedzīvotāji, kas pakļauti šai varai, kā arī juridiskas personas statuss. Otrkārt, valsts vara (līdz ar to arī suverenitāte) ir sadalīta starp federāciju un tās subjektiem. Vēl federācijām raksturīgs federālo likumdošanas aktu pārākums un tieša iedarbība visā federācijas teritorijā, iekšējo robežu nosacītība (brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un personu aprite, bez iekšējām muitas robežām), vienota mērvienību un citu standartu, kā arī nodokļu sistēma. Monetārā politika, naudas emisija, ārējā un drošības politika ir ekskluzīvā federācijas kompetencē. Parasti federācijās arī ir divpalātu parlaments, kur viena no palātām sastāv no federācijas subjektu pārstāvjiem.
Ja runājam par „konfederācija vai federācija”, tad jāatceras, ka gan federācija, gan konfederācija balstās uz federālisma principiem, tāpēc bieži ir grūti nošķirt, kur beidzas konfederāla apvienība un kur jau sākas federāla [valsts]. Atšķirība tā, ka federācijā šie federālisma principi darbojas daudz plašāk un dziļāk, tāpēc konfederāciju un federāciju nošķiršanā galvenais uzsvars jāliek uz federālisma principu realizācijas pakāpi. Valstu konfederācija un federāla valsts reprezentē divas kvantitatīvi un kvalitatīvi atšķirīgas federālisma attīstības pakāpes. Robeža uz federatīvu valsti ir pārkāpta tad, ja savienības institūciju kompetences pieaug tādā mērā, ka rodas izlemšanas centru duālisms (Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. – Rīga: AGB, 1998. – 303-304. lpp.).
Izanalizējot federācijas pazīmju iezīmes pašlaik vēl spēkā esošajos ES konstitucionālajos tiesību aktos (līgumos un to pielikumos), kā arī praktiskajā dzīvē, jāsecina, ka vairākums no šīm pazīmēm lielākā vai mazākā mērā tiešām ir raksturīgas arī Eiropas Savienībai. Visskaidrāk federālisma principi ES izpaužas tādos jautājumos kā duāli centriska valsts varas suverenitāte, teritorijas iekšējā integritāte (brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un personu aprite, bez iekšējām muitas robežām), kompetenču sadale starp centrālajām ES institūcijām un dalībvalstīm, federālās likumdošanas pārākums un tiešā iedarbība, monetārās politikas un naudas emisijas piederība federācijas kompetencei. Ne tik ļoti federācijai atbilstoša, tomēr visumā federāla ES ir tādos jautājumos kā tās juridiskās personas statuss, ES centrālo institūciju neatkarība, dalībvalstu izstāšanās tiesības, ES teritoriālā virsvaldība. Vairākās jomās, tādās kā aizsardzības politika, vienota mērvienību un citu standartu, kā arī nodokļu sistēma, ES ir visai tālu no federālām valstīm raksturīgā.
Jaunais, Eiropas Konventa apspriešanā esošais, ES konstitūcijas projekts neapšaubāmi ES tuvina federācijai, padziļinot jau iepriekš raksturīgās ES federalizācijas tendences, it sevišķi jautājumā par ES ārpolitiku – tiek izveidots ES ārlietu ministra amats, kas pats par sevi jau liecina par tendenci Eiropas Savienību „valstiskot”. Šķiet, pasaulē nav neviena cita starptautiska veidojuma bez ES, kas nebūtu valsts, bet tajā pašā laikā tam būtu „ārlietu ministrs”. Taču galvenā ES konstitūcijas funkcija ir konkretizēt un apkopot līdz tam pa dažādiem līgumiem izkaisītās ES konstitucionālās normas.
Protams, tas būtu ļoti „skaļi” apgalvot, ka Eiropas Savienība ir federāla valsts. Neviena valsts pasaulē nav „atzinusi” Eiropas Savienību kā valstisku veidojumu, taču Eiropas Savienībai neapšaubāmi piemīt ļoti daudzas valstij raksturīgās pazīmes. Šķiet, pašai Eiropas Savienībai pagaidām vēl nebūtu izdevīgi sevi atzīt par valsti (kaut vai ņemot vērā ļoti pragmatisku apsvērumu – balsu skaits ANO), arī dalībvalstis vēl nav psiholoģiski gatavas to atzīt, un nebūs gatavas vēl ilgi pēc tam, kad faktiski jau sen būs kļuvušas par Eiropas Savienības federācijas subjektiem.
Eiropas Savienība noteikti vairs nav vienkārša konfederācija, jo dalībvalstu savstarpējā integrācija vienkārši ir aizgājusi pārāk tālu, lai to sauktu par konfederāciju. Tomēr arī federāla valsts tā vēl nav, drīzāk – Eiropas Savienība ir ceļā uz federālas valsts statusu. Un, ar katru noslēgto līgumu, tā šim mērķim pietuvojas arvien tuvāk. Pēc jaunās Eiropas Savienības konstitūcijas pieņemšanas jau pavisam droši varēs apgalvot, ka Eiropas Savienība ir tuvāk federācijai nekā konfederācijai ... daudz tuvāk!
Jānis Iesalnieks
LU Juridiskās fakultātes students
Ar pilnu pētījuma tekstu (uz 29 lpp.) varat iepazīties ŠEIT
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru