Laikā, kad, diemžēl liela mūsu jaunatnes daļa ālējās dažādos Helovīna pasākumos, apvienība “Visu Latvijai!” saviem atbalstītājiem piedāvāja daudz saturīgāku un neapšaubāmi daudz lietderīgāku laika pavadīšanas veidu – divu dienu izturības pārgājienu Inčukalna apkārtnē. Pasākumā kopumā piedalījās 23 cilvēki – vairāki vislatvieši un skolotāji, taču visvairāk bija to, kuriem šādas aktivitātes ir visvairāk nepieciešamas – skolēni, pārsvarā no 5. un 6. klasēm.
Ar pārpildītu maršruta autobusu nokļuvuši līdz Raganai (kādus 10 km no “Sēnītes” Valmieras virzienā), mēs tālāk devāmies jau paši saviem spēkiem – cits ar “pus iedzīvi” uz muguras, bet cits tikai ar vieglu mugursomu. Pārgājiena pirmais posms ilga faktiski visu nakti, līdz pat pussešiem no rīta, un šajā laikā nogājām vairāk nekā 20 km – no Raganas ar lieliem līkumiem cauri brikšņiem, pa lauku ceļiem līdz pat Inčukalna apkārtnei.
Kā jau šādos pasākumos tas gadās, daudzi, it sevišķi paši mazākie, bija pārvērtējuši savus spēkus – paņēmuši pārāk lielas somas, vai mantas izkārtojuši pa neērti nesamiem maisiņiem, kas šādos pārgājienos ir īpaši neparocīgi un traucējoši, tāpēc vecākajiem pārgājiena dalībniekiem nācās apžēloties par mazajiem un uzņemties daļu nešļavas savos plecos (Raivis šajā situācijā izskatījās īpaši komiski – apkrāvies ar vismaz kādām piecām somām un maisiņiem).
Protams, šāds nakts pārgājiens ar smagām somām, guļammaisiem un citām mantām bija pārbaudījums ne tikai mazajiem, bet arī pieredzējušiem “izdzīvotājiem”, tāpēc uz rīta pusi arī mani pārņēma domas “ko es šeit vispār daru, varēju taču saldi dusēt savā gultā, bez kādām grūtībām un sāpošām kājām”, taču šīs domas pazuda tiklīdz mēs beidzot nonācām galā, iekurinājām ugunskurus un devāmies pie miera. Tad pārņēma sajūta, ka, neskatoties uz visām grūtībām, tas tomēr bija to vērts. Sevišķi jāuzteic mazie, 5. un 6. klašu skolnieki, kas, lai arī čīkstēja un kurnēja, tomēr pieveica nakts grūto ceļu – domāju, tas nebūtu pa spēkam pat dažam labam “pieaugušajam”.
Otrā diena, protams, sākās ar neiztrūkstošo rīta rosmi, tomēr šeit jāuzteic Raivis par demokrātiskumu – tie, kuri īpaši nevēlējās, varēja arī to nedarīt. Taču lielākā daļa, par spīti iepriekšējās nakts lielajai slodzei un neilgajam miegam, izvēlējās piedalīties rīta rosmē, un darīja pareizi, jo arī man, kā ne īpašam rīta rosmju piekopējam, jāatzīst, ka tas palīdzēja – ne mugura vairs sāpēja, ne miegs vairs nāca. Pēc brokastīm nolēmām, ka šajā dienā labāk atstāsim somas turpat (netālu bija Raija Dzintara māja, kurā tad arī nolikām visas mantas) un apstaigāsim tuvāko apkārtni tāpat, bez liekiem nesamajiem.
Tā diena vairāk bija kā atpūta, jo nogājām tikai varbūt vairāk kā 10 km – pasēdējām pie netālu esošā ezera, pie Gaujas, uzkāpām uguns novērošanas tornī (kas dažiem, no augstuma bailīgākajiem, izrādījās nepārvaramāks pārbaudījums nekā iepriekšējās nakts smagais pārgājiens) un drīz vien devāmies uz jauno apmetnes vietu karjera krastā. Tajā vakarā ugunskurs sildīja mūsu miesas, bet kopīgi dziedātās patriotiskās dziesmas sildīja mūsu sirdis. Dažiem, kuri laikam bija bijuši pārāk pašpārliecināti savās izdzīvošanas spējās un nebija paņēmuši līdzi guļammaisus, šī sildīšanās izvērtās visas nakts garumā, jo nakts tiešām bija vēsa.
Nākošā rītā cēlāmies jau agrāk, lai paspētu uz vilcienu uz Rīgu, jo dažs labs pa nakti jau bija tik ilgi saldējies, ka vairs nespēja domāt par ko citu kā vien siltām mājām, siltu ēdienu un siltu gultiņu. Nobeigumā jāsaka, ka es noteikti nenožēloju savu piedalīšanos šajā pārgājienā, tāpat kā lielum lielais vairums pārējo dalībnieku – tā vismaz bija kāda alternatīva mūsu ikdienas komfortablajai mietpilsoņu dzīvei, šīs dienas es neaizmirsīšu tieši tāpēc, ka tās izcēlās uz pārējo rutīnas dienu fona.
Ar pārpildītu maršruta autobusu nokļuvuši līdz Raganai (kādus 10 km no “Sēnītes” Valmieras virzienā), mēs tālāk devāmies jau paši saviem spēkiem – cits ar “pus iedzīvi” uz muguras, bet cits tikai ar vieglu mugursomu. Pārgājiena pirmais posms ilga faktiski visu nakti, līdz pat pussešiem no rīta, un šajā laikā nogājām vairāk nekā 20 km – no Raganas ar lieliem līkumiem cauri brikšņiem, pa lauku ceļiem līdz pat Inčukalna apkārtnei.
Kā jau šādos pasākumos tas gadās, daudzi, it sevišķi paši mazākie, bija pārvērtējuši savus spēkus – paņēmuši pārāk lielas somas, vai mantas izkārtojuši pa neērti nesamiem maisiņiem, kas šādos pārgājienos ir īpaši neparocīgi un traucējoši, tāpēc vecākajiem pārgājiena dalībniekiem nācās apžēloties par mazajiem un uzņemties daļu nešļavas savos plecos (Raivis šajā situācijā izskatījās īpaši komiski – apkrāvies ar vismaz kādām piecām somām un maisiņiem).
Protams, šāds nakts pārgājiens ar smagām somām, guļammaisiem un citām mantām bija pārbaudījums ne tikai mazajiem, bet arī pieredzējušiem “izdzīvotājiem”, tāpēc uz rīta pusi arī mani pārņēma domas “ko es šeit vispār daru, varēju taču saldi dusēt savā gultā, bez kādām grūtībām un sāpošām kājām”, taču šīs domas pazuda tiklīdz mēs beidzot nonācām galā, iekurinājām ugunskurus un devāmies pie miera. Tad pārņēma sajūta, ka, neskatoties uz visām grūtībām, tas tomēr bija to vērts. Sevišķi jāuzteic mazie, 5. un 6. klašu skolnieki, kas, lai arī čīkstēja un kurnēja, tomēr pieveica nakts grūto ceļu – domāju, tas nebūtu pa spēkam pat dažam labam “pieaugušajam”.
Otrā diena, protams, sākās ar neiztrūkstošo rīta rosmi, tomēr šeit jāuzteic Raivis par demokrātiskumu – tie, kuri īpaši nevēlējās, varēja arī to nedarīt. Taču lielākā daļa, par spīti iepriekšējās nakts lielajai slodzei un neilgajam miegam, izvēlējās piedalīties rīta rosmē, un darīja pareizi, jo arī man, kā ne īpašam rīta rosmju piekopējam, jāatzīst, ka tas palīdzēja – ne mugura vairs sāpēja, ne miegs vairs nāca. Pēc brokastīm nolēmām, ka šajā dienā labāk atstāsim somas turpat (netālu bija Raija Dzintara māja, kurā tad arī nolikām visas mantas) un apstaigāsim tuvāko apkārtni tāpat, bez liekiem nesamajiem.
Tā diena vairāk bija kā atpūta, jo nogājām tikai varbūt vairāk kā 10 km – pasēdējām pie netālu esošā ezera, pie Gaujas, uzkāpām uguns novērošanas tornī (kas dažiem, no augstuma bailīgākajiem, izrādījās nepārvaramāks pārbaudījums nekā iepriekšējās nakts smagais pārgājiens) un drīz vien devāmies uz jauno apmetnes vietu karjera krastā. Tajā vakarā ugunskurs sildīja mūsu miesas, bet kopīgi dziedātās patriotiskās dziesmas sildīja mūsu sirdis. Dažiem, kuri laikam bija bijuši pārāk pašpārliecināti savās izdzīvošanas spējās un nebija paņēmuši līdzi guļammaisus, šī sildīšanās izvērtās visas nakts garumā, jo nakts tiešām bija vēsa.
Nākošā rītā cēlāmies jau agrāk, lai paspētu uz vilcienu uz Rīgu, jo dažs labs pa nakti jau bija tik ilgi saldējies, ka vairs nespēja domāt par ko citu kā vien siltām mājām, siltu ēdienu un siltu gultiņu. Nobeigumā jāsaka, ka es noteikti nenožēloju savu piedalīšanos šajā pārgājienā, tāpat kā lielum lielais vairums pārējo dalībnieku – tā vismaz bija kāda alternatīva mūsu ikdienas komfortablajai mietpilsoņu dzīvei, šīs dienas es neaizmirsīšu tieši tāpēc, ka tās izcēlās uz pārējo rutīnas dienu fona.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru