Man tiešām žēl, ka pašlaik lielākā daļa par un pret diskusiju ir ievirzījušās absolūti sīkumainā un egoistiskā gaisotnē, tiek runāts par kaut kādiem relatīvi nenozīmīgiem plusiem un mīnusiem, kuru gūzmā tiek „norakts” pats galvenais jautājums: Kas notiks ar Latvijas suverenitāti un valstiskumu, Latvijai iestājoties vai neiestājoties ES?
Mēs runājam par to, kas mainīsies katra konkrēta cilvēka (zemnieka, uzņēmēja, studenta utt.) dzīvē, par to, ka atvieglosies tūristu kustība starp mums un Eiropu, ka ES mums tūlīt dos „baigo piķi”, vai atkal, ka Eiropa mums tagad noteiks, cik līkus gurķus drīkstēsim audzēt, ka par pāris santīmiem pieaugs cenas degvielai.
Daudzi cilvēki ies un balsos „Par” vai „Pret” tikai tāpēc, ka saredz kaut kādu subjektīvu labumu, vai tieši otrādi – sliktumu sev personīgi, taču aizmirst, ka šis ir balsojums, kas var noteikt mūsu turpmāko dzīvi uz daudziem jo daudziem gadiem.
Vai tiešām balsojumā, kurā izšķiras būt vai nebūt mums neatkarīgai valstij, mēs iesim balsot kaut kādu egoistisku un, iespējams, pārejošu pašlabumu/pašsliktumu dēļ? Ja tā, tad tas ir nožēlojami! Varbūt kādam ir izdevīgi balsotāju izvēli reducēt tieši uz kaut kādiem personiskiem labumiem, lai cilvēki balsojot nedomātu par pašu galveno: Vai Latvija, iestājoties ES, nezaudēs savu neatkarību? vai atkal tieši otrādi: Vai Latvija, neiestājoties ES, spēs saglabāt savu neatkarību no otra bloka – NVS?
Runājot par Latvijas iestāšanos ES, mani tiešām māc pamatotas bažas par Latvijas spēju saglabāt savu juridisko, politisko un ekonomisko suverenitāti šajā savienībā, kura pēc ļoti daudzām pazīmēm sāk kļūt par federāciju. Ja jums šādas bažas nav radušās, tad iesaku palasīt topošās ES konstitūcijas projektu – lai arī vārds „federāla” pēc asām debatēm tika izsvītrots, konstitūcija saglabā savu federālo raksturu, ar dalībvalstīm, kā faktiskiem federācijas subjektiem. Nezinu kā jums, bet man tirpas skrien pār kauliem, iedomājoties, ka Latvija kļūs par jebkādas federācijas subjektu (es negribu salīdzināt ES ar PSRS, tomēr daudziem no mums vēl ir spilgtā atmiņā laiki, kad Latvija bija federācijas subjekts – savienotā republika)!
To, ka ES topošā konstitūcija faktiski atbilst federālas lielvalsts konstitūcijai, apstiprina arī kompetenču sadalījums starp ES pārnacionālajām (federālajām) institūcijām un dalībvalstīm: tiek noteikti jautājumi, kas būs tikai ES pārnacionālo institūciju kompetencē, jautājumi, kuros būs dalīta kompetence, un jautājumi, kuri būs pašu dalībvalstu kompetencē. Piedodiet, bet tas izskatās gluži kā varas dalīšana starp federālo un „vietējo” varu.
Labi, varētu to pieņemt, ja mums arī tajās pārnacionālajās institūcijās būtu kāda vērā ņemama ietekme, taču, vai jūs tiešām ticat, ka mēs ar savām 8 balsīm no 732 Eiropas Parlamentā, 4 balsīm no 345 Eiropas Padomē un vienu (turklāt rotējošu) komisāru Eiropas Komisijā tiešām varēsim kaut ko panākt? Cilvēki, neesiet naivi, domājiet reāli! Turklāt, vai jūs esat pārliecināti, ka visi Latvijas pārstāvji šajās institūcijās tiešām aizstāvēs Latvijas un latviešu intereses?
Samērā plaši ir izskanējis arī fakts, ka daļa ES normatīvo aktu Latvijā piemērojamo normatīvo aktu hierarhijā stāvēs augstāk par LR likumiem, turklāt nevar vēl zināt, kas būs ar ES konstitūciju – visai iespējams, ka tā stāvēs pāri LR Satversmei. Konstitūcija, kuru būs pieņēmuši kaut kādi ES dalībvalstu pārstāvji (turklāt par daudziem mūsu „pārstāvjiem” ir pamatotas bažās, vai viņi tiešām ir visas Latvijas pārstāvji, vai tikai šauras elites grupiņas pārstāvji) būs pārāka par mūsu pašu Satversmi! Vai tas ir normāli?!
Ja jūs man neticat, tad palasiet un pārliecinieties paši, bet, Dieva dēļ, neklausieties elites demagoģijā – vai jums tiešām nav apnicis kā valdošā elite jūs muļķo? Vai jūs pēc kārtējām vēlēšanām kārtējo reizi nepārliecināties, ka esat uzkāpuši uz tā paša grābekļa, uz kura uzkāpāt jau iepriekš? Nepieļaujiet, ka jūs tur par muļķiem!
Vēl viena lieta, kas manī rada bažas, ir Eiropas kopējā monetārā politika. Šī svarīgā lieta vispār masu medijos netiek aprunāta – vai tiešām nevienu neinteresē tas, ka, iestājoties ES un pievienojoties eiro-zonai, Latvijai tiks atņemts viens no pašiem svarīgākajiem ekonomiku regulējošajiem makroekonomiskajiem instrumentiem?
Ko tad nozīmē Eiropas centrālā monetārā politika? – to, ka visā eiro-zonas teritorijā tiek pielietota vienota monetārā politika, kuru nosaka Eiropas Centrālā banka (ECB). Tas nozīmē to, ka visa eiro-zona faktiski tiek uztverta par vienu ekonomisko zonu ar vienādiem ekonomikas attīstības tempiem, nerēķinoties ar dažādajiem dalībvalstu ekonomiskās attīstības tempiem, jo monetārā politika ir vienota un centralizēta.
Tagad eiro-zonas valstu ekonomikās ir novērojama pat recesija (IKP samazināšanās), līdz ar to, neapšaubāmi, ECB monetārā politika ir jāveido atbilstoši šai realitātei, bet ko tas nozīmē pašlaik strauji augošajām ekonomikām, tādām kā Latvija – tas nozīmē to, ka, pielietojot ekonomikas attīstību stimulējošos līdzekļus (kas nepieciešams recesīvajām ekonomikām), pastāv drauds, ka Latvijas ekonomika tiks pārkarsēta, kā rezultātā sekotu krīze, jo ECB pielietotu monetāro politiku, kas absolūti neatbilst augstajiem Latvijas ekonomiskās attīstības tempiem – stimulējot recesīvo valstu ekonomikas, tiktu sagrauta mūsējā. Varbūt šajā jautājumā mūsu monetārie politiķi ir izdomājuši kādu viltīgu līdzekli kā „piešmaukt” ECB, taču der atcerēties, ka par monetārās politikas pārkāpumiem ECB var dalībvalstīm uzlikt pamatīgus sodus – kārtējais atgādinājums tam, ka mēs esam tikai viens no federācijas subjektiem, kuru var sodīt par nepaklausību centrālajai varai Briselē.
Neesmu ekonomists, tāpēc, iespējams, kļūdos monetārās politikas darbības izpratnē, taču tādā gadījumā es vismaz gribētu masu medijos dzirdēt diskusijas par šo tēmu, izskaidrojumus. Tā kā tādus neesmu dzirdējis, tad jādomā, kādam ir izdevīgi to noklusēt, un, iespējams, mani iepriekšējie secinājumi par monetārās politikas ietekmi uz Latviju ir pareizi.
Viens no populārākajiem ES atbalstītāju argumentiem ir tas, ka „mūsdienās neviena valsts nemaz nevar būt pilnīgi suverēna”, tādējādi attaisnojot, to, ka Latvija „deleģē daļu savas suverenitātes” ES pārnacionālajām institūcijām. Piedodiet, bet šāds arguments ir tikpat smieklīgs kā apgalvot, ka tikai tāpēc, ka cilvēks ir atkarīgs no gaisa, ūdens, pārtikas, ir attaisnojama viņa nodošanās cigarešu un narkotiku atkarībai. Vai tāpēc, ka esam daļēji atkarīgi, mums ir jākļūst pilnīgi atkarīgiem? Vai tāpēc, ka Latvijas suverenitāte varbūt nav pilnīga, ir attaisnojama tās vēl lielāka nodošana kādam citam?
Vēl mums vēlas iegalvot to, ka Latvija nemaz nespēj būt neatkarīga, ka ir tikai divas izvēles iespējas – ES vai NVS. Varbūt esmu jauns utopists, taču es ticu Latvijas neatkarības iespējamībai, es ticu tam, ka Latvija spēj būt neatkarīga. Diemžēl, šķiet, ka lielākā daļa latviešu tam netic, un tur liela daļa vainas ir jāuzņemas tieši šiem Latvijas neatkarības neiespējamības sludinātājiem, kuri visu laiku neatlaidīgi cenšas šo ideju iepotēt tautai, aizbildinoties ar reālismu. Ja lielākā daļa latviešu ticētu Latvijas neatkarības iespējamībai tikpat ļoti kā es, tad Latvija arī spētu būt neatkarīga, tad tā, iespējams, būtu pilnīgi cita zeme ar tautu, kas ir pārliecināta par sevi! Neieslīgsim mazvērtības kompleksos, ticēsim Latvijas neatkarības iespējamībai!
Protams, arī mani māc bažas par to, ka, Latvijai neiestājoties ES, šeit varētu pieaugt Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme – tas arī ir tas apstāklis, kāpēc mani vēl māc nelielas šaubas par to, kā balsot šajā vēsturiskajā referendumā. Taču man ir stipras aizdomas, ka šī lieta no ES atbalstītāju puses tiek „mazliet” dramatizēta, lai tautai iedzītu nepamatotas bažas par to, ka, neiestājoties ES, mums draud gandrīz vai tūlītēja pievienošanās NVS.
Kā zināms, bailes ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, lai panāktu sev labvēlīgu sabiedrisko domu. Domāju, tas, vai šeit būtiski pieaugs Krievijas ietekme, lielā mērā būs atkarīgs no mums pašiem, vai mēs to pieļausim, vai nē. Ja ļausim šeit ienākt krievu kapitālam, ja balsosim par pretlatviskām partijām (domāju nevienam nav jānosauc, kuras tās ir, tāpat visi zina), ja naturalizēsim lielu skaitu nelatviešu, tad arī nonāksim lielākā Krievijas ietekmē. Tas īstenībā nav tik daudz atkarīgs no tā, vai mēs esam ES vai nē, vēl jo vairāk – ES nekādi negarantēs mūsu neatkarību no lielās kaimiņvalsts.
Turklāt tas, ka, iestājoties ES, pašvaldību vēlēšanās varēs piedalīties nepilsoņi (šaubos vai Latvijas gadījumā ES pieļaus izņēmumu), kā arī ES lielo dalībvalstu līderu (S. Berluskoni, G. Šrēdera) izteikumi par Krievijas iespējamo dalību ES kaut kad pārskatāmā nākotnē, liek domāt, ka, iespējams, Latvijai iestājoties ES, Krievijas ietekme nākotnē šeit varētu pat palielināties. Šaubos vai mūsu interesēs ir atrasties vienā plašā bezrobežu zonā ar mūsu lielo kaimiņvalsti, tad jau labāk būt tādam nelielam anklāvam ES vidū kā Šveice.
No ES atbalstītāju puses ir izskanējis arī tāds apgalvojums, ka, neiestājoties ES, mūs, iespējams, neuzņems arī NATO (manuprāt galvenajā Latvijas drošības garantā). Tas liekas vairāk nekā smieklīgi, ņemot vērā, ka ES un NATO ir pilnīgi nesaistītas organizācijas; ja izpildīsim NATO iestāšanās nosacījumus (starp tiem nav dalība ES), tad arī tiksim uzņemti tajā, vēl jo vairāk tāpēc, ka amerikāņi ir mums labvēlīgi noskaņoti.
Vēl mani varētu darīt bažīgu ES atbalstītāju uzdotais jautājums, kāpēc tad pie velna uz ES tiecas tik daudzas valstis, ja jau ES tām laupīs suverenitāti, un vai tiešām ES ilggadējās valstis Francija, Vācija, Nīderlande, Luksemburga ir zaudējušas savu suverenitāti? Jāsaka, ka Latvijas salīdzināšana ar ES lielvalstīm, Franciju, Vāciju, Lielbritāniju, Itāliju u.c. nav gluži korekta, jo tās ir valstis, kas pagaidām faktiski vada ES, tām tur ir liela ietekme, un tās ES pat var uzskatīt par savas ietekmes zonas paplašinājumu.
Tomēr, kā tad ir ar mazajām ES valstīm – Luksemburgu, Dāniju, Īriju? Jāsaka, ka pagaidām tās tiešām nav zaudējušas savu suverenitāti, ja vien neskaita lielo ES valstu ietekmes pastiprināšanos gan ekonomiskā, gan kulturālā ziņā. Taču šeit ir jāpiebilst, ka tā ES, kas bija līdz šim, tuvākajos gados krietni izmainīsies – turpmāk ES būs pilnīgi citādāks veidojums kā līdz šim – tā faktiski kļūs par federālu valsti, lai arī tas tiek pēc iespējas notušēts, lai neradītu satraukumu. To nosaka gan jaunās ES konstitūcijas projekts, gan arvien ciešākā dalībvalstu integrācija, kas jau sen pārsniedz ekonomisko jautājumu risināšanu.
Eiropas Ogļu un tērauda asociācijas dibinātāju 20.gs. 50 gadu sapņi par vienotu, federatīvu Eiropas valsti kļūst par realitāti. Un jāsaka, šeit man absolūti nav pārliecības, ka mazās valstis spēs saglabāt savu suverenitāti, ņemot vērā, ka suverenitāte tiks ierobežota jau tīri juridiski. Pat lielo ES dalībvalstu suverenitāte tiks būtiski ierobežota ar ES pārnacionālo institūciju palīdzību (piemēram, kaut vai monetārās savienības ierobežojumi attiecībā uz budžeta deficītu, inflāciju).
Labi, bet kāpēc tad lielākā daļa kandidātvalstu iedzīvotāju ir nobalsojuši par ES, vai viņi tiešām būtu tik stulbi? Un šeit ir lieti atzīmēt, ka ES propagandas mašinērija visās šajās valstīs darbojās līdzīgi kā Latvijā, tika pielietotas visas tās pašas metodes – ES kā leiputrija, „milzīga” ES strukturālo fondu nauda, elites un baznīcas nešaubīgais atbalsts dalībai ES, citas izejas neiespējamība, masīva masu informācijas līdzekļu slēpta un atklāta kampaņa utml, vārdu sakot – pilns smadzeņu skalošanas arsenāls, un jūs domājat, ka šo kandidātvalstu iedzīvotāji ir daudz gudrāki par latviešiem, nebūt ne – viņi uzķērās uz tā paša āķa, uz kura tagad gatavojas uzķerties arī Latvijas pilsoņi.
Jāatzīst gan, ka daļā kandidātvalstu šī ES propagandas mašinērija gandrīz vai piedzīvoja neveiksmi – „Par” ES nobalsoja tikai nedaudz vairāk par 50% iedzīvotāju - jācer vismaz, ka „pozitīva” balsojuma gadījumā, mums nebūs apkaunojošie 80-90%, kas tikai liecinātu par tautas nespēju domāt pašiem.
Secinājumi. Ja esat kosmopolītiski noskaņots (jūs vairāk jūtaties kā eiropietis nekā kā latvietis), jums īpaši neuztrauc Latvijas valstiskums un suverenitāte, bet vairāk interesē paša maciņa biezums, tad, manuprāt, diezgan droši varat balsot „Par” Latvijas iestāšanos ES, jo tur jūs varēsiet daudz pilnīgāk justies kā „pasaules” vai vismaz „eiropas” pilsonis, taču, ja uzskatāt sevi par patriotu, jums rūp gan Latvijas kā valsts, gan latviešu tautas nākotne, tad iesaku tiešām nopietni padomāt pirms balsošanas „Par” vai „Pret” Latvijas dalību ES.
Tikai atcerieties to, ka tā ES, kas tagad veidojas, vairs nebūs tā ES, kas pastāvējusi līdz šim, - tā būs Eiropas federācija - faktiski Eiropas Savienotās Valstis ar mazliet lielāku dalībvalstu (štatu) kompetenci. To nu izvērtējiet katrs pēc savas sirdsapziņas – vai jūs vairāk pārliecina ES propagandētāju iezīmētais scenārijs (ES kā vienīgā NVS alternatīva), vai arī manis un daudzu saprātīgo eiroskeptiķu (es nerunāju par tiem, kas liek vienlīdzības zīmi starp ES un PSRS) paustās bažas par Latvijas iespējamo nākotni ES sastāvā.
Raksts tika publicēts portālā DELFI 10 dienas pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas izraisīja plašas diskusijas un rezultātā tiku uzaicināts piedalīties diskusijā par ES jautājumiem LTV1 raidījumā "Kas notiek Latvijā".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru